2024. gadā uzsākam Valsts sociālās aprūpes centra “Rīga” aprūpētāju pieredzes stāstu ciklu “Es esmu vajadzīgs”, un to atklāj filiāles “Jugla” aprūpētājas Ilzes Neilandes stāsts.
"Es esmu no Kuldīgas novada, līdz 46 gadu vecumam dzīvoju Kuldīgā. Kopš sevi atceros, man prātā bija viena doma – es strādāšu medicīnā, gribu būt medmāsiņa. Tomēr pēc 8. klases beigšanas mamma mani nepalaida uz Rīgu mācīties. Tolaik vecāki cilvēki domāja citādāk – “nu ko tu tāda maza Rīga darīsi”. Tā tās manas ieceres pajuka. Kad beidzu vidusskolu, tad jau bija citi plāni – uzplauka mīlestība un tā tālāk, biju spiesta palikt savā Kuldīgas novadā. Izmācījos tirdzniecības skolā, daudzus gadus pastā strādāju. Bet līdztekus tam pašvaldība un piederīgie mani aicināja palīdzēt mājas aprūpē. Man tas patika. Brīvā laikā palīdzēju, darīju, ko varēju.
Un tad mammīte devas viņsaulē un mana meita bija jau izmācījusies un uzsākusi darba gaitas Rīgā. Es sapratu, ka man vairs Kuldīgā nav, ko darīt. Sapratu, ka man mīlestības ir pārpārēm un ka man kādam tā ir jādod. Cilvēkiem. Tas man bija tāds sens sapnis. Un es visu atstāju un atbraucu uz Rīgu. Iestājos darbā Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā, kur es paralēli šim darbam strādāju jau 7 gadus. Tomēr tur piedāvātā noslodze likās man par mazu, sapratu, ka man vēl kaut ko vajag. Caur portāliem meklēju darbu un atradu aicinājumu strādāt šeit, VSAC “Rīga” filiālē “Jugla”. Nebūt ne viss uzreiz gāja kā smērēts. Pie vārtiem izlasot, ka šis ir neredzīgo un vājredzīgo pansionāts, es ļoti samulsu un nobijos. Bet neko, atbraukusi esmu, iekšā jāiet. Un mani te ļoti jauki uzņēma, runāja ar mani. Atzinu, ka baidos – neredzīgi cilvēki, sava specifika. Mani iedrošināja – Ilze, tu varēsi. Es piekritu, un tā, lūk, 6 gadi jau ir aizritējuši šeit. Sanāk, ka pusmūžā realizēju savu seno sapni.
Klienti pierod pie aprūpētāja, un arī mēs pierodam pie viņiem. Esot šeit vairākus gadus, tevi jau šeit pazīst. Nevar noliegt, ka mums te katram ir savi mīlulīši, un arī klientiem ir savi vairāk mīļie aprūpētāji – tā arī saikne rodas. Es strādāju pie guļošiem klientiem, un mums tur ir ļoti daudz darba. Mums varbūt nesanāk tik daudz laika pie katra pieiet un parunāt. Bet saprotiet… Tad, kad es to klientiņu kopju, mainu pamperīšus vai baroju, viņš ar savām sastrādātajām, nevarīgajām rociņām satver manu rociņu, apskauj un pasaka paldies… Ziniet, mēdz būt arī tā, ka aizlūzt sirds. Bet, ejot mājās pēc darba, arvien aizdomājos – tomēr es atkal kaut ko labu esmu izdarījusi un nav tā dzīve pa tukšo dzīvota.
Man ir teikuši – tev tādi apgriezieni, esi izmācījusies par māsas palīgu, nu ko tu tajā sociālajā aprūpes centrā strādā! Bet es atbildu – tas ir mans sirds darbs. Es esmu lepna – šis ir cēls darbs! Un labie darbi pie mums atgriežas, vai ne? Tā labi padarītā darba sajūta ir puse no algas.
Jāaicina pie mums, VSAC “Rīga”, jaunie darbinieki. Tiem, kuriem mīlestība iet pārpārēm, lai nebaidās un nāk to iegulda senioros. Vecie cilvēki ir jāmīl (šķiet, vecāki to par maz māca bērniem). Šo darbu var apvienot ar mācībām, maiņas var saorganizēt. Mēs, kolēģi ar pieredzi, palīdzēsim, apmācīsim, veidosim labu komandu kopā! Īpaši gaidām gados jaunos darbiniekus, jo mēs, aprūpētāji, taču arī paši novecojam."